Jēkabpils Svētā Gara klosteris (Jakobštates klosteris) ir Latvijas Pareizticīgo Baznīcas vīriešu klosteris, kas atrodas Jēkabpilī, Daugavas upes kreisajā krastā.

Dziļās Daugavas upes krastā jau no seniem laikiem pastāvēja liels Holmhofas brīvciems, kurā dzīvoja krievu ļaudis un apstājās upju kuģu karavāni no krievu zemēm. Vēl 16. gadsimtā, vai pat agrāk, šajā brīvciemā tika nodibināts vīriešu klosteris ar svētā Nikolaja un svētā lielmocekļa Georgija (Jura) Uzvarētāja baznīcām.

1670. gadā Kurzemes hercogs Jēkabs Ketlers, kura zemēs atradās Holmhofas brīvciems, dāvāja tam pilsētas tiesības un nosauca to savā vārdā — par Jakobštati. Pilsētas nosaukumu pārņēma arī klosteris.

1675. gadā klosterī notika brīnums — pēc aizlūguma pie Dievmātes ikonas izdziedinājās ļaunā gara apsēsts cilvēks. Būdams par aculiecinieku notikušajam, dievbijīgs pareizticīgs tirgotājs Jēkabs Ratkevičs izteica vēlmi uzcelt klosterī jaunu krāšņu baznīcu. Jauna liela baznīca tika iesvētīta par godu Svētajam Garam un klosteri sāka dēvēt par Svētā Gara klosteri. Tas bija Pareizticības vairogs apkārtnē, bet brīnumdarošā ikona kļuva par godājamo relikviju, pie kuras atnāca ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī svētceļnieki no tālajām zemēm.

19. gadsimta pirmajā pusē klosteris tika slēgts un tā teritorijā tika izveidota draudze. 20. gadsimtā bijušā klostera celtnes ieņēma dažādas padomju iestādes. Tikai viena baznīca tika atstāta draudzei.

Klostera atjaunošana sākās 1990. gados un tā svinīgā atklāšana notika 1996. gada 11. augustā. Šodien tas ir vienīgais vīriešu klosteris Latvijas Pareizticīgo Baznīcā. Klostera ēku komplekss ietver seno mūra žogu ar Svētajiem vārtiem, kuru virsū atrodas zvanu tornis; lielo Svētā Gara baznīcu (1885-1888), silto svētītāja Nikolaja baznīcu (1774), svētā lielmocekļa Georgija kapelu (1887), kā arī vēl dažas celtnes, ieskaitot lielo divstāvu ēku — bijušo Vladimira-Marijas skolu.

Lauksaimniecības klostermuiža

Klosterim pieder zeme aiz pilsētas, uz kuras tika izveidota palīgsaimniecība. Pēc Metropolīta Aleksandra svētības klostermuižā tika uzcelta svētā Sarovas Serafima baznīca, kas kļuva par trešo klostera baznīcu. Dievišķā Liturģija tajā tiek noturēta katru nedēļu, kā arī lielajos pareizticīgo svētkos.

Klostermuižā pastāvīgi dzīvo garīdznieks un muižas brālība.

Klostermuižā tiek īstenotas sekojošas saimniecības nozares: piensaimniecība, dravniecība, dārzkopība. Ir arī siltumnīca, divi dīķi, tiek audzēti dārzeņi.

Svētceļniekiem brīvās piekļuves klostermuižai nav. Vīrieši drīkst atbraukt uz klostermuižu palūgties tikai pēc klostera Priekšnieka svētības. Sievietēm nakšņot klostermuižas teritorijā nav iespējams.

Vasaras laikā, pēc svētības, ir iespēja atbraukt gan vīriešiem, gan sievietēm, uz vienu dienu, lai palīdzētu muižas brāļiem lauksaimniecības darbos (nakšņošana pilsētas klosterī).

Savukārt, klostermuižas altārsvētkos (1. augustā un 15. janvārī) muižas brāļi ar prieku satiks visus svētceļniekus. Šajās dienās atbraukt un pieņemt dalību svinīgajā dievkalpojumā var jebkurš. Uzzināt dievkalpojumu laiku, kā arī saņemt citu informāciju var iepriekš pilsētas klosterī.

Skete

Netālu no lauksaimniecības klostermuižas atrodas Svētlaimīgo Atona kalna tēvu skete. Tai ir savi statūti un ieeja tajā ir slēgta.

Klostera maizes ceptuve

Klosterim ir sava maizes ceptuve, kurā tiek ceptas prosforas dievkalpojumiem, kā arī dabiska maize bez rauga un saldie keksi.