2019. gada 15. augustā pēc ilgstošas slimības 92 gadu vecumā Kunga priekšā stājās Jēkabpils Svētā Gara vīriešu klostera garīgais tēvs shiarhimandrīts Agafangels (Savčenko).
Tēvs Agafangels, laicīgajā pasaulē Georgijs Savčenko dzimis 1927. gada 25. martā Ukrainā, Sumas apgabala Gļinskas ciemā. Viņa tēvs Tihons strādāja rūpnīcā, bija kokapstrādes speciālists, bet māte, Anastasija Savčenko – strādāja pēc līguma un nodarbojās ar mājsaimniecību. Bez Georgija ģimenē vēl bija divas vecākas meitas – Aleksandra un Anna. Savčenko ģimene izcēlās ar reliģiozitāti, bērni kopš bērnības tika audzināti pareizticībā un dievbijībā. Georgijs tika kristīts drīz vien pēc piedzimšanas, Svētās un Dzīvudarošās Trijādības dienā.
1933. gadā mazais Georgijs iestājās septiņgadīgajā skolā dzimtajā ciemā, kuru pabeidza kara priekšvakarā 1941. gadā. 30-tajos gados, bada laikā, viņa tēvs ģimeni atstāja un bērnu audzināšana gūlās uz viņu mātes pleciem.
Lielā Tēvijas kara gados Georgijs strādāja par mācekli, pēc tam par atslēdznieku Vološņevas MTS. Šajā laikā nākamais shiarhimandrīts kļuva par aktīvu partizānu pretošanās kustības dalībnieku. Viņš bija sakarnieks un izlūks partizānu vienībās, ne reizi vien izpildīja bīstamus uzdevumus, par ko tika apbalvots ar daudziem valdības apbalvojumiem. 1944. gadā tika iesaukts Padomju armijā, aktīvajā karadienestā.
Vēlāk, 2015. gadā, vienā no savām intervijām shiarhimandrīts Agafangels par kara gadiem atcerējās: “Kad sākās karš, es biju tikai 14 gadus vecs. Mēs dzīvojām fašistu okupētā teritorijā. Es veicu izlūkošanas uzdevums, kurus man uzticēja partizāni. Pētīju vāciešu pozīcijas. Atnācu, aplūkoju, pēc tam nodevu informāciju mūsējiem. Man bija sakari arī ar karagūstekņu nometni, palīdzēju viņus atbrīvot. Bet pēc tam es arī sāku karot savās dzimtajās vietās – 1. Ukrainas frontes sastāvā”.
Pēc kara beigām Georgija atgriezās dzimtajā ciemā, ar izcilību pabeidza Gļinskas industriālo tehnikumu, strādāja par motoristu dažādos Sumas apgabala uzņēmumos. 1960. gadā viņš iestājās Vissavienības inženieru-celtniecības institūtā Maskavā, pēc kura pabeigšanas pēc sadales nonāca Voroņežā un strādāja par inženieri apvienībā “Strojmateriali”. 1973. gadā pārceļas uz darbu Rīgā, kur strādā līdz aiziešanai pensijā 1988. gadā – no sākuma ķīmiskajā rūpniecībā, bet pēc tam Baltijas dzelzceļu pārvaldē.
Pats tēvs Agafangels atcerējās, ka, neskatoties uz to, ka viņš ticis kristīts jau agrā bērnībā un viņu audzinājusi ticīga māte, viņa apzinātais ceļš pie Dieva saistāms jau ar nobriedušu vecumu. Visur – skolā, tehnikumā un institūtā – viss bija ateisma caurausts, visur tika runāts par Dieva neesamību, tomēr ateistiskais pasaules uzskats viņu neapmierināja. “…Es pieķēru sevi pie domām, ka runā ne to, kas tur (Evaņģēlijā) rakstīts. Sāku interesēties. Un ar katru gadu spēcīgāk. Bet kādā brīdī patiesi sajutu Dievu savā sirdī. Saprotiet? Sajutu! To nav iespējams aprakstīt vārdiem. Sapratu, ka tas ir tas, ko meklēju visu savu dzīvi. Savu garīgo darbību sāku Kijevas Pečoru lavrā. Ziniet, kad es aizgāju no galvenā inženiera amata, domāja, ka es esmu sajucis prātā. Runāja: viņu aicina strādāt ministrijā, Maskavā, bet viņš visu pamet un aiziet klosterī…”.
XX gadsimta 80-tajos gados, strādājot Rīgā, Georgijs kļūst par Rīgas un Latvijas Metropolīta Leonīda (Poļakova) ipodiakonu. 1989. gada 18. maijā ar Valdnieka Leonīda svētību arhimandrīts Pēteris (Kučers) Kristus Apskaidrošanās klosterī iesvētī mūka kārtā ar vārdu Ambrozijs, pēc tam 2. jūnijā mūks Ambrozijs tiek iesvētīts par hierodiakonu, bet šī paša mēneša nogalē, 30. datumā, notiek viņa garīdznieka hirotonija. Uzreiz pēc iesvētīšanas priestermūka kārtā no1989. gada līdz 1991. gada beigām tēvs Ambrozijs savu kalpošanu veic Rīgas Dievmātes Pasludināšanas baznīcā, bet 1992. gada janvārī tiek iecelts par Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles pārzini. Vienlaikus laika periodā no 1989. gada novembra līdz 1998. gada jūlijam tēvs Ambrozijs bija Tukuma svētītāja Nikolaja baznīcas pārzinis.
Priestermūka, pēc tam igumena, Ambrozija kalpošanas laiks Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē saistīts ar pašu grūtāko periodu tās atdzimšanā. Pēc atdošanas Baznīcai katedrāle bija traģiskā stāvoklī. Baznīcas ēka iekšienē bija pilnībā pārbūvēta un sadalīta vairākos stāvos. Lai atjaunotu normālu baznīcas draudzes dzīvi, bija nepieciešams veikt apjomīgus veco pārsegumu demontāžas darbus, lai atjaunotu katedrāli tās agrākajā varenībā. Visi šie darbi gūlās uz tēva Ambrozija pleciem, kurš pēc savas izglītības bija celtnieks. Tiešā un darbīgā Valdošā Virsgana, tagadējā Rīgas un visas Latvijas Metropolīta Aleksandra, vadībā un ar Dieva palīdzību tēvs Ambrozijs nekurnēdams un dedzīgi izpildīja viņam uzdotos paklausības darbus. Viņa darbus Kristus Piedzimšanas katedrāles atjaunošanā Baznīcas vadība izcēlusi ar vairākiem baznīcas apbalvojumiem. 1993. gadā viņš tika iecelts igumena kārtā, bet 1997. gadā apbalvots ar tiesībām nēsāt krustu ar rotājumiem.
2000. gadā tēvs Ambrozijs tika iecelts par Ilūkstes Dievmātes Piedzimšanas baznīcas pārzini, kur agrāk pastāvēja sieviešu klosteris. Tēvam Ambrozijam tika dota svētība atjaunot mūku dzīvi Ilūkstes klosterī. Viņa dedzīgā kalpošana klosterī novērtēta ar daudziem baznīcas ordeņiem un apbalvojumiem – 2001. gadā ar sirdssk. Radoņežas Sergija III pakāpes ordeni, 2007. gadā ar sirdssk. Radoņežas Sergija II pakāpes ordeni, bet 2012. gadā tēvs Ambrozijs tika apbalvots ar augstu Latvijas Pareizticīgās Baznīcas apbalvojumu – svētā svētmocekļa Rīgas un Latvijas Arhibīskapa Jāņa I pakāpes medaļu.
2013. gadā tēvs Ambrozijs tika iesvētīts lielajā shimā ar vārdu Agafangels, kļūstot par atjaunotā Jēkabpils klostera pirmo shimas mūku. Kopš šī laika viņš izpildīja Jēkabpils Svētā Gara klostera un LPB Daugavpils-Rēzeknes eparhijas garīgā tēva pienākumus. 2017. gadā viņš tika iecelts shiarhimandrīta kārtā.
Shiarhimandrīts Agafangels līdz pēdējai dienai uzcītīgi veica savu kalpošanu. 13. augustā, Kunga Dzīvudarošā Krusta godājamo Koku iznešanas svētku priekšvakarā, tēvs Agafangels kalpoja vakara dievkalpojumu un Rīta dievkalpojumu ar Krista iznešanu Jēkabpils klostera Svētā Gara katedrālē, bet 14. augustā pieņēma apmeklētājus.
Tēvs Agafangels baudīja klostera brāļu, Latvijas Pareizticīgās Baznīcas garīdznieku, draudzes locekļu un savu neskaitāmo garīgo bērnu mīlestību. Viņam piemita apbrīnojama lūgšanas un pilnīgi nesavtīgas mīlestības pret cilvēkiem dāvana. Neskatoties uz daudzajām sava vecuma kaitēm, pieciem pārciestajiem insultiem, viņš līdz pēdējai dienai centās palīdzēt katram, kurš pie viņa vērsās, kādam palīdzēja materiāli, par kādu lūdzās, kādu bija gatavs uzklausīt, neskatoties uz savām rūpēm. Bija ļoti uzmanīgs pret savu garīgo bērnu vajadzībām, katram atrodot atbalsta un mierinājuma vārdus. Viņam piemita apbrīnojams gara mundrums, viņš nekad nekurnēja un nežēlojās par savām ciešanām un slimībām.
Neilgi pirms nāves viens no tēva Agafangela garīgajiem bērniem novēlēja viņam ilgus dzīves gadus. Uz šo vēlējumu viņš atbildēja: “Es negribu ilgu dzīvi, es gribu mūžīgo dzīvi. Par to arī lūdzos”. Lūgšanā tēvs Ambrozijs arī aizgāja: savā mūka cellē, pilnā shimas ietērpā, noslīdzis ceļos svēto ikonu priekšā.
Lai Visžēlīgais Kungs dod dusu Savos debesu mājokļos Savam uzticamajam kalpam shiarhimandrītam Agafangelam un dara viņam mūžīgu piemiņu!
Lūdzam visus ticīgos lūgties par jaunaizmigušā shiarhimandrīta Agafangela dvēseles dusu.
